|
Hindi | Macedonian | Chinese | Korean | Swedish | Czech | Hungarian | Amharic | Norwegian | Finnish | Croatian | |
 |
|
|
"Bnei
Baruch"
Copyright © 1996-2010. Bnei Baruch. All rights reserved. | |
Zini, ka pirms radīšanas sākuma bija tikai visa ar sevi aizpildoša
gaisma,
Un nebija brīvas neaizpildītas telpas –
Tikai bezgalīga, vienmērīga gaisma visa sevi piepildīja.
Un kad Viņš nolēma radīt pasaules un radījumus, kas tās piepildītu,
Ar to atklājot savu pilnību,
Kļūstot par iemeslu pasauļu radīšanai,
Samazināja Viņš sevi savā centrālā punktā -
Saspiedās gaisma, un attālinājās,
Atstājot brīvu, nearko neaizpildītu telpu.
Vienmērīga bija gaismas saspiešanās tās centrālajā punktā,
Līdz tukšā vieta ieguva apļa apveidu,
Jo tā izpaudās gaismas saspiešanās.
Un tā, pēc šīs centru piepildošās telpas gaismas saspiešanās
Izveidojās apaļš tukšums, un tikai tad
Izveidojās vieta, kur vārētu eksistēt radījumi un veidojumi.
Un no bezgalīgas gaismas izstiepās taisns stars,
No augšas uz leju tas nolaidās tukšās telpas iekšienē.
Nolaižoties pa staru, bezgalīga gaisma izstiepās lejup,
Un šajā tukšajā telpā radīja pilnīgi visas pasaules.
Pirms šīm pasaulēm bija Bezgalīgais,
Savā pilnībā tik skaists,
Ka radījumam nav iespējams aptvert tā pilnību,
Un radīts saprāts nevar Viņu sasniegt,
Jo Viņam nav vietas, robežu un laika.
Kā stars nolaidās gaisma
Pie pasaulēm, kuras atradās tukšā un tumšā telpā.
Tā katras pasaules apveidi pēc savas nozīmes nostājās tuvāk gaismai,
Līdz beidzot atrodam mūsu materiālo pasauli, šo pasauļu pašā centrā,
Visu apveidu stindzinoša tukšuma pašā centrā.
Un tik tāli no Bezgalīgā – tālāk par visām pasaulēm,
Un tāpēc materiāli tik bezgalīgi zemu –
Jo tā atrodas visu apveidu vidū –
Pašā stindzinošākajā tukšuma vidū.
Ari. "Dzīvības koks".
Atveriet man sirdi,
Un es atvēršu jums pasauli
(Grāmata "Zoar")
Kas es esmu un kāpēc es eksistēju?
No kurienes mēs nākam, kurp ejam, un kāpēc šeit atrodamies?
Vai ir iespējams, ka mēs jau kādreiz esam dzīvojuši šajā pasaulē?
Vai mēs varam izzināt sevi un visumu?
Kāpēc pasaulē ir ciešanas, un vai ir iespējams no tām izvairīties?
Kā iegūt mieru, labsajūtu un laimi?
Vairums cilvēku no paaudzes paudzē mēģina izprast šos mūžīgi mūs vajājošos jautājumus,
bet tā kā tas notiek no paaudzes uz paaudzi, tas liecina par to, ka līdz pat
šim laikam neesam guvuši izsmeļošas atbildes.
Vērojot dabu, visumu, mēs atklājam, ka viss mūs aptverošais eksistē un darbojas pēc noteiktiem, mērķtiecīgiem likumiem. Turpretī skatoties uz sevi – kā radības kroni - mēs atklājam, ka cilvēce eksistē it kā ārpus šīs loģiskās sistēmas likumiem.
Piemēram, redzot, cik gudri daba mūs izveidojusi: visas mūsu ķermeņa daļas, katru šūnu, cik precīzi un mērķtiecīgi tās darbojas mūsu organismā, mēs neesam spējīgi atbildēt uz jautājumu- kāpēc viss šis organisms eksistē.
Viss, kas mūs aptver, ir piepildīts ar cēloņu-seku sakarībām: nekas netiek radīts bez mērķa, fizisko ķermeņu pasaulē eksistē noteikti kustības, pārveidošanas, pārtapšanas likumi. Tie paši principi pastāv arī augu un dzīvnieku valstībā.
Bet galvenais jautājums- kāpēc viss tas eksistē? - ne tikai mēs, bet visa mūs aptverošā pasaule - paliek bez atbildes. Vai šajā pasaulē ir tāds cilvēks, kurš kaut vai reizi mūžā nebūtu uzdevis sev šādu jautājumu?
Pastāvošās zinātniskās teorijas apgalvo, ka pasaulē valda nemainīgi fizikas likumi, kurus mēs neesam spējīgi ietekmēt. Iznāk, ka uzdevums ir tikai, gudri tās izmantojot, laimīgi nodzīvot savus 70-120 gadus gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, sagatavojot augsni nākošajām paaudzēm. Bet kāda gan jēga tām eksistēt?
Vai cilvēks evolūcijas ceļā izveidojies no vienkāršākiem radījumiem, vai dzīvība uz zemes atnesta no citiem debesu ķermeņiem, tas lietas būtību nemaina. Ir tikai divi datumi: dzimšanas un miršanas. Bet tas, kas starp tiem - neatkārtojams, tāpēc arī varētu teikt:"Dzīve nav nekas, jo beigās tik vai tā gaida nāve, tumsa.
Kur gan paliek gudrā, visu paredzošā, loģiskā, neko lieku neradošā daba? Katram atomam, katrai šūnai cilvēka organismā ir sava nozīme, lai nodrošinātu tā funkcionēšnu- bet viss organisms kopumā? Kāda ir tā nozīme? Varbūt eksistē mums vēl nezināmi likumi un mērķi?
Mēs esam spējīgi izzināt tikai to, kas atrodas zemākā attīstības pakāpē par mums. Uztveram un izprotam nedzīvā, augu un dzīvnieciskā eksistēšanas jēgu, bet cilvēka eksistēšanas jēgu mēs neizprotam, jo to, acīm redzot, var sasniegt tikai no vēl augstāka attīstības līmeņa.
Mūsu pasaules izzināšana aprobežojas ar tās reakcijām no mūsu darbības rezultātiem, kuras mēs uztveram ar saviem pieciem maņu orgāniem: redzi, dzirdi, garšu, tausti un ožu, vai aparātiem, kuri var tikai pastiprināt šo uztveri.
Viss, kas nav atkarīgs no mūsu sajūtām un pētījumiem, vienkārši netiek uztverts, it kā neeksistē attiecībā uz mums, bet tas, kas liekas eksistējošs, eksistē tikai mūsu sajūtās. Bet būtnes ar citiem maņu orgāniem to izprastu savādāk.
Bez tam, mums ir liegta iespēja izjust šo orgānu trūkumu.Un tā kā cilvēks nejūt sestā pirksta trūkumu rokai un aklam cilvēkam nav iespējams izskaidrot, kas ir redze, tā cilvēks nekad neatklās dabas slēptās formas, izmantojot viņam pieejamās izpētes metodes.
Kā māca Kabala: eksistē mūsu maņu orgāniem neuztverama garīgā pasaule, kuras centrā atrodas mūsu visums – viņas maza daļiņa, un mūsu planēta atrodas šīs garīgās pasaules centrā. Tā informācijas, domu un jūtu pasaule, kura materiālo likumu ietekmē iedarbojas uz mums caur dabu un gadījumu, liek mums zināmos apstākļos attiecīgi rīkoties.
Būtībā mēs esam mūsu apkārtējās vides vergi. No mums nav atkarīgs, kad un par ko piedzimt, ar kādiem mērķiem un dotībām, ar ko satikties dzīvē un kādā vidē atrasties. To nosaka visas mūsu reakcijas, rīcība un mūsu rīcības sekas, bet kā gan tādā gadījumā izpaužas mūsu rīcības brīvība?
Kabala māca, ka ir četri izziņas veidi, kurus cilvēks var un kurus viņam ir nepieciešams apgūt.
Radīšana:
Pasauļu radīšana un tās attīstības izzināšana tādā apjomā, kāds pieejams cilvēkam. Kādā veidā Radītājs pakāpeniskas samazināšanas rezultātā radīja pasaules un radījumus, kas tajās mīt. Garīgo un materiālo pasauļu savstarpējās ietekmes likumi un to sekas.
Cilvēka radīšanas mērķi, apvienojot dvēseli un ķermeni, augstākās vadības ietekmē izzinot dabu un nejaušības faktoru, ar divu savstarpēji līdzsvarotu gaismas un tumsas spēku sistēmu palīdzību radīt ilūziju par brīvas gribas sistēmu.
Funkcionēšana:
Cilvēka būtības izzināšana, viņa savstarpējā saikne ar garīgo pasauli. Cilvēka ienākšana un aiziešana no šīs pasaules. Kādu iespaidu no augstākām pasaulēm uz mūsu pasauli un katru no mums atstāj mūsu rīcība. Katra cilvēka ceļš no pasauļu radīšanas sākuma līdz augstākā mērķa sasniegšanai.
Dvēseļu pārdzimšana (riņķošana):
Katras dvēseles būtības un pārdzimšanas izzināšana. Cilvēka rīcība un rīcības sekas šajā un nākošajās dzīvēs no pasaules sākuma līdz tās galam. Kādā veidā un kāpēc dvēsele iemiesojas ķermenī, un kāpēc attiecīgs ķermenis iegūst attiecīgu dvēseli.
Nejaušības noslēpums un cilvēku sugas ar tās dvēseļu pārdzimšanu noteiktā kārtībā 6000 gadu garumā izzināšana. Dvēseļu saistība ar pasauļu vadības sistēmām, viņas pārdzimšanas, dzīves un nāves cikli – viss tas, no kā atkarīga mūsu dzīve šajā pasaulē.
Vadība:
Mūsu pasaules izzināšana – nedzīvās, augu un dzīvnieku valsts būtība, viņu būtības nozīme un augstāko pasauļu vadība pār tām. Augstāko spēku vadība un mūsu izpratne par dabu, laiku un telpu.
Augstāko spēku, kas liek kustēties materiāliem ķermeņiem, izzināšana. Kādā veidā vienots iekšējais spēks virza visu dzīvo un mirušo uz noteiktu mērķi. Vai var izskaidrot cilvēka dzīves galveno noslēpumu, neskarot jautājumu par tās pirmavotu.
Šie jautājumi kaut vai reizi mūžā ir skāruši jebkuru cilvēku. Cilvēka garīgās dzīves galvenie jautājumi ir gan indivīda, gan visas cilvēces eksistences jēgas meklējumi. Kopš XX gs. otrās puses, varam novērot cilvēces pastiprinātu tieksmi pēc reliģijas.
Visas filozofijas, kuras radušās tehniskā progresa un dažādu dabas katastrofu cēloņu rezultātā, nav devušas cilvēkiem garīgo mierinājumu. Kabalā tiek skaidrots, ka no visām pastāvošajām baudām, mūsu pasaulei ir tikusi tikai pati mazākā dzirkstelīte, tā saucāmā "Ner dakik". Tieši viņas klātbūtne materiālajos objektos sniedz mums baudu.
Citiem vārdiem runājot, visas patīkamās sajūtas, kuras cilvēks izjūt dažādās situācijās, kā arī no dažādām lietām, rodas tieši no šīs dzirksteles klātbūtnes tajās. Bez tam, visas savas dzīves laikā cilvēks ir spiests meklēt aizvien jaunus objektus, cerot iegūt lielāku baudu, nenojaušot, ka tās ir tikai drazas, bet šīs dzirksteles "Ner dakik" būtība paliek nemainīga.
Pasaulē eksistē tikai divi ceļi, kā likt cilvēkam saprast, ka vislielāko baudu var sasniegt tikai garīgo vērtējot augstāk par materiālo un tie ir:
1. Toras ceļš.
2. Ciešanu ceļš.
Toras ceļš - tas ir patstāvīga un labprātīga nepieciešamība apzināties pakāpenisku egoistisko īpašību izskaušanu sevī, kad Toras gaisma tiek izmantota tāpēc, lai apzinātos, ka egoisms ir ļaunums. Otrs cēļš ir priekš tiem, kas izjūt tieksmi pēc reliģijas – "hozrei be tšuva": pilnīgi laicīgs, materiāli labi nodrošināts, mierīgs cilvēks pēkšņi sāk izjust spēcīgu neapmierinātību: pazūd dzirkstele – "Ner dakik". Savā ierastajā darbībā viņš negūst apmierinājumu, prieku, zūd dzīves jēga. Līdzīgā veidā Torā tika nolādēta čūska: nekam tā nejūt garšu, jebkurš ēdiens, lai cik daudz tā viņai nebūtu, garšo pēc zemes.
Tā arī mūsu paaudzē tieši pie materiālās pārpilnības sāk izpausties garīgais bads. Un cilvēks sāk meklēt apmierinājumu, kaut arī bieži tas ir grūts un ērkšķains ceļš. Starp šiem diviem ceļiem tad arī atrodas izvēles brīvība. Atliek vienīgi novēlēt cilvēkiem laikus "izvēlēties dzīvību", kā to iesaka Tora, un neiet pa ciešanu ceļu, kurš jau reiz ticis iziets.
Jau ilgu laiku atbildības sajūta man neliek mieru un liek man izrauties no manas noslēgtās pasaules, lai sniegtu lasītājiem kaut nedaudz ziņu par judaisma būtību, kura izpaužas tikai viņas pamatos – slepenajā mācībā Kabala.
Pirms grāmatas sāka iespiest, bija maz satura ziņā mazvērtīgu grāmatu, jo nebija jēgas maksāt lielu naudu grāmatu pārrakstītājiem par nepieprasītu preci. Tai pat laikā Kabalas gudrības centās rūpīgi slēpt no tiem, kuri nav tās cienīgi, un nereklamēt mūsu dārgāko mantojumu un zinības – kā cieņu pret mūsu Radītāju.Tāpēc, ja arī parādījās Kabalistiskas grāmatas, tās bija patiesas.
Ar spiestuvju izgudrošanu pasauli sāk pārņemt grāmatu iespiešanas drudzis. Rakstniekiem vairāk nebija nepieciešams algot grāmatu pārrakstītājus savu grāmatu pavairošanai, līdz ar to pazeminājās grāmatu cenas un pavērās ceļš daudziem bezatbildīgiem rakstniekiem, kuru galvenais mērķis ir nauda un slava.
Tā pie darba sāka ķerties dažāda veida "speciālisti", katrs savā nozarē, tikai tāpēc, lai piepildītu savas kabatas. Starp viņiem protams bija arī tādi, kuri sevi sāka uzskatīt par "pasaules vadītājiem". Viņi izlikās par viszinošiem šajās grāmatās, tāpēc uzskatīja, ka var diktēt pārējai sabiedrībai savus uzskatus par to, kuras grāmatas ir vērtīgas un kuras nē.
Pēdējā laikā, neņemot vērā to, ka šī zinātne tikusi slēpta tūkstošiem gadu un ka nezinātājam tajā nav iespējams neko saprast, nerunājot pat par vārdu saistību un to slēpto jēgu, uzrodas arvien vairāk šādu gudrinieku.
Patiesajos Kabalistiskajos avotos tika doti tikai mājieni, bet tās īsto jēgu atzīts Kabalas skolotājs tikai mutiski atklāja attiecīgi sagatavotam skolniekam.
Šādiem Kabalas "zinātājiem" ir nepieciešama tikai nauda un slava, tāpēc mūsu pasaulē sāka izplatīties grāmatas, kuru autori bez jebkādas iepriekšējas sagatavotības, pat bez pirmavota dziļākas izpētes, sāka rakstīt un izplatīt savus sacerējumus, neapjaušot patieso kaitējumu, un kādu iespaidu tas atstāj uz nākošajām paaudzēm.
Pašlaik sabiedrībā ir radies sagrozīts priekšstats par Kabalu. Ir zudusi reāla īstenības izpratne, un jebkurš cilvēks, kurš brīvajā laikā pāršķirstījis kādu "tekstu", kurā it kā apslēptas kādas augstākas gudrības, atkarībā no sava tā mirkļa garastāvokļa, var veidot savu viedokli.
Šādi cēloņi tad arī liek man iziet no noslēgtības, un es esmu nolēmis, ka pienācis laiks rīkoties Radītāja vārdā, lai glābtu, kas vēl glābjams, un tāpēc uzņemos atbildību atklāt plašākam lasītāju lokam lietas īsto būtību.
Ir trīs Toras noslēpumu neizpaušanas iemesli:
"Nav nepieciešamības"
"Nav iespējams"
"Radītāja personiskais noslēpums"
Un nav nevienas pat sīkākas detāļas Kabalā, kuras izpaušana nebūtu vienlaicīgi ierobežota ar visiem trīm aizliegumiem.
"Nav nepieciešamības". Šis aizliegums nozīmē ka nav nekāda labuma no izpaušanas, izpaušana ir iespējama tikai tādā gadījumā, kad labums sabiedrībai ir acīm redzams. Cilvēki, kas rīkojas pēc principa "Kas no tā?", nodarbojas ar nevajadzīgām lietām, kā arī piespiež to darīt citus. Viņi ir vairāku ciešanu avots pasaulē. Tāpēc kabalisti mācīja tikai tādus cilvēkus, kas varēja glabāt noslēpumu un neizpaust to, ja nebija nepieciešamības.
"Nav iespējams". Šis aizliegums izriet no valodas nespējas attēlot smalkus garīgus jēdzienus: tā kā visi vārdu meģinājumi ir nolemti uz neveiksmi un ved uz kļūdainiem priekšstatiem par garīgo, kas noved no patiesības ceļa, uz tādu noslēpumu izpaušanu ir nepieciešama īpaša atļauja no augšas.
"Atļauja no augšas". Par to iet runa liela kabalista Ari darbos: "Zini, dižo cilvēku dvēseles ir aizpildītās ar ārējo (apkārtējo) vai iekšējo (aizpildošo) spīdēšanu. Un tie, kuru dvēseles ir aizpildītās ar apkārtējo spīdēšanu, ir apvēltīti ar spēju izklāstīt noslēpumus, ietērpjot tos vārdos tā, ka nesapratīs tos necienīgs".
Lielajam rabbi Šimonam bar Johajam (Rašb"i, mūsu ēras 2-ais gadsimts) dvēsele bija aizpildīta ar apkārtējo spīdēšanu, un tāpēc viņam bija spēks izklāstīt tā, ka pat kad viņš uzstājās lielā sapulcē, viņu saprata tikai tie, kas bija cienīgi saprast. Tāpēc tikai viņam tika atļauts no augšas uzrakstīt grāmatu "Zoar", pat neskatoties uz to, ka pirms viņa kabalisti zināja vairāk. Bet nebija viņiem veltes ietērpt garīgus jēdzienus vārdos, kā to varēja Rašb"i.
Tādējādi var redzēt, ka izklāšanas apstākļi Kabalā ir atkārīgi nevis no kabalista zināšanu līmeņa, bet no viņa dvēseles īpašībām, un tikai atkārībā no tās (dvēseles) viņš saņem norādījumu atklāt Toras noteikto daļu.
Tāpēc nevar atrast nevienu fundamentālo kabalistisko sacerējumu līdz "Zoaram". Bet tie sacerējumi, kas ir, satur tikai miglainus un nekartīgi izklāstus mājienus. Un no Rašb"i laikiem tikai Ari tika atļauts atklāt vēl vienu Kabalas daļu, kaut gan pirms Ari dzīvušo kabalistu zināšanu līmenis varbūt bija daudzkārt lielāks, bet viņiem netika dota atļauja no augšas.
Tāpēc sargājās sacerēt un iespiest visu, kas bija saistīts ar pašu Kabalu, izņemot miglainas piezīmes. Un tāpēc pēc Ari grāmatu paradīšanas visi kas nodarbojas ar Kabalu, atstāja visas pārējās grāmatas un mācās tikai grāmatu "Zoar" un Ari un Ašlaga grāmatas.
"Radītāja personiskais noslēpums". Šis aizliegums nozīmē to, ka Toras noslēpumi atklājas tikai uzticīgiem un Viņu cienošiem. Un šis Toras noslēpumu glabšanas no platas ļaužu saimes iemesls ir vissvarīgākais. Vairāki šarlatāni izmantoja Kabalu savās interesēs - ar pareģošanu, amulētu izgatavošanu, nobrīnējuma noņemšanu un pārējiem "brīnumiem" viņi ievilināja vientiesus.
Sākotnēja Kabalas paslēpšana tika izdarīta tieši šī iemesla dēļ, un tāpēc uzņēmās īstie kabalististi stingrus pienākumus skolnieku parbaudīšanā - un tē ir cēlonis, kāpēc pat tie nedaudzi katrā paaudzē, kurus pielaida pie Kabalas, tika stingri nozvērināti neatklāt pat niecigāku detāļu, kas iekrit augšā minētājos aizliegumos.
Bet nevajag domāt, ka šī dalīšana uz trīm daļām sadala arī Kabalu uz trīm daļām - nē, katra daļa, katrs vārds, jēdziens, definīcija iekrit šajā īstās jēgas dalīšanā uz trim paslēpšanas veidiem un pastāvīgi darbojas šajā zinātnē.
Tomēr rodas jautājums - ja šī Toras slepena daļa ir tik dzīļi apslēpta - kā paradījās visi tie daudzi sacerējumi par to?
Tas ir saistīts ar to, ka ir atšķirība starp pirmajiem noslēpšanas noteikumiem un pēdējo, tā kā uz pēdējo guļas galvena noslēpšanas daļa. Tomēr pirmās divas daļas nav pastāvīgi aizliegtas, jo noteikums "Nav nepieciešamības", atkarībā no ārējiem sabiedriskiem iemesliem, dažkārt pavērsas par "Nepieciešamu" - ar cilvēces attīstību vai atļaujas saņemšanu no augšas, ka tās saņēma Rašb"i un Ari, un mazākā mērā parējie, un tāpēc dažreiz parodas īstas grāmatas par Kabalu.
Tā arī es saņēmu zināšanas ar tiem pašiem noteikumiem - sargāt un slēpt. Bet rakstā "Laiks rīkoties" paskaidrotā iemesla dēļ, noteikums "Nav nepieciešamības izpaust" pavērsas par "Ir nepieciešams", un tāpēc, atklājot vienu daļu, mans pienākums tomēr ir glabāt divas pārējās - kā man bija pavēlēts.
Kabala ir mācība par garīgo avotu cēloņu-seku sakarību (cēloņu-seku sakarību starp garīgiem avotiem), kas savienojas pēc pastāvīgiem un absolūtiem likumiem vienā augstā mērķī - būtnes, kas dzīvo šajā pasaulē izprot Radītāju.
Saskaņā ar Kabalu, visai cilvēcei un katram indivīdam ir jānonāk pie šī augstākā mērķa un radījuma programmas izpratnes visā tās pilnībā. Katrā paaudzē ir bijušas atsevišķas personības kas, strādājot ar sevi, sasniegušas noteikto garīgo līmeni vai, pārfrāzējot, kāpušas pa kāpnēm augšā un sasniegušas virsotni.
Jebkuru materiālu priekšmetu - no mikrodaļiņām līdz makropasaulei - un tā darbību vada garīgie spēki, ar kuriem ir caurausts viss mūsu Visums, kas it kā guļ uz noausta no tiem spēkiem tīkla.
Paņemsim kā piemēru vissīkāko dzīvo organizmu, kura loma ir ietverta tikai savas eksistences uzturēšanā kādā laika periodā, lai radītu pēcnācējus. Cik daudz spēku un sarežģīto sistēmu viņā funkcionē! Bet cik daudz vēl nav saskatījusi cilvēka acs un pieredze?
Sareizinot tās ar dzīvojošo un kādreiz mūsu pasaulē eksistējošo būtņu skaitu, tas ir Visumā un garīgās pasaulēs, mēs dabūsim tikai niecīgu priekšstatu par vadošo garīgo spēku un sakarību skaitu.
Garīgo spēku daudzveidību var nosacīti iedomāties kā divas savstarpēji saistītas un vienādas sistēmas, kas atšķiras tikai ar to, ka:
Pirmā nāk no Radītāja un attīstas no augšas uz leju caur visām pasaulēm līdz pat mūsu pasaulei;
Otrā nāk no mūsu pasaules un iet no lejas uz augšu, pēc likumiem, kas jau attīstījušies un darbojas pirmajā sistēmā.
Pirmā sistēma Kabalā saucas "Pasauļu un sfirot (sfēru) izveidošanas kārtība", otrā - "Sasniegumi jeb gaišredzības un gara pakāpes". Otrā sistēma prasa no augstāko punktu sasniegt gribošajiem rīkoties saskaņā ar pirmās sistēmas likumiem, ko arī Kabala pēta. Bet garīgajā pasaulē nevis laiks, bet gara, domas un gribas tīrība - tas ir galvenais atklājumu, izpratnes faktors.
Materiālā pasaulē pastāv daudz spēku un parādību, kurus mēs tieši neizjūtam (elektrība, magnētiskie viļņi utt), bet šo parādību izdarītā sekas, to nosaukumi ir pazīstami pat bērniem. Un kaut gan mūsu zināšanas par, teiksim, elektrību ir ierobežotas, mēs esam iemācījušies pielietot šo parādību kaut kādos savos nolūkos, un saucam to pēc tās nosaukuma tik pat dabiski, kā maizi saucam par maizi, cukuru - par cukuru.
Attiecīgi arī Kabalā visi nosaukumi dod it kā reālu (priekšmetisko) priekšstatu par garīgo objektu. Tomēr, ja tā padomā, tad par garīgiem objektiem un pat par pašu Radītāju nav mums priekšstata, tādā pašā mērā nav mums patiesa priekšstata par jebkuru, pat rokām jūtamu objektu, jo uztveram mēs nevis pašu objektu, bet mūsu reakciju uz tā iedarbību.
Šīs reakcijas ļauj mums redzēt izzināmo, kaut pati lieta, tās būtība paliek pilnīgi noslēpta. Jo vairāk, pat sevi pašu mums nav nekādas iespējas izprast: tikai darbības, reakcijas - tas mums ir zināms par sevi.
Zinātne kā pasaules pētīšanas instruments dalās divās daļās: matērijas
formas un tās īpašību izpētēs. Citādi runājot, nav Visumā nekā, kas nesastāvētu
no matērijas un formas. Piemēram, galds ir matērijas un formas savienojums,
kur matērija - koks - ir pamats, bet formas nesējs - galda forma.
Vai piemēram, vārds melis, kur matērija, tas ir, cilvēka ķermenis, ir meļa formas
nesējs. Zinātnes daļa, kas nodarbojas ar vielas pētīšanu, balstīta uz mēģinājumiem
un eksperimentiem, uz to pamata tiek izdarīti zinātniskie secinājumi.
Savukārt zinātnes daļa, kas pēta formas bez sakariem ar vielu, abstrakti sadalot tās, un, jo vairāk, kas pēta tās formas, kuras vēl nekad nav bijušas saistītas ar vielu (ideālais komunisms, piemēram) nevar balstīties uz eksperimentu, tā kā musu pasaulē neeksistē forma bez matērijas.
Atdalīt formu no matērijas mēs varam tikai domās, tāpēc visi secinājumi tādā gadījumā tiek balstīti uz teorētiskām premisām. Visa augstākā filozofija pieder pie šī zinātnes veida, tāpēc no tās nepamatotiem secinājumiem bieži ir cietusi cilvēce. Lielākā daļa mūsdienu zinātnieku no šā pētīšanas ceļa ir atteikušies, tā kā par secinājumu pareizību nav nekādas pārliecības.
Pats cilvēks, izpētot garīgās pasaules, patiešām konstatē, ka arī viņa izjūta ir tikai vēlēšanās no augšas, ka ir paredzēts, lai mēs tieši tā jutotos kā atsevišķi eksistējošs objekts un nevis kā Radītāja daļa, bet visa apkārtējā pasaule - ilūziju pasaule - patiesībā ir garīgo spēku iedarbības rezultāts.
Paskaidrošu to ar piemēru. Reiz dzīvoja parasts ormanis un bija viņam pāris zirgu, māja, ģimene. Pēkšņi sākās neveiksmju periods: zirgi krita, nomira sieva un bērni, sabruka māja, un aiz bēdām drīzumā nomira viņš pats. Un re, Augstākajā tiesā lemj, ko var dot tādai daudz cietušai dvēselei. Un nolemj iedod sajūtu, it kā viņš būtu dzīvs, ka ar viņu ir viņa ģimene, māja, veseli zirgi, un viņš ir apmierināts ar savu darbu un dzīvi.
Šīs sajūtas tiek uztvertas tāpat, kā dažreiz sāpnis šķiet kā īstenība, jo tikai sajūtas izveido apkārtējās vides skatu. Kā tad var atšķirt ilūziju no realitātes?…
Kabala kā zinātne par pasauli arī iedalās divās daļās: vielas izpēte un formas izpēte. Tomēr tai piemīt ievērojama īpašība un pārākums, salīdzinot ar pārējām zinātnēm: pat Kabalas daļa, kas nodarbojas ar fomas ārpus matērijas izpēti, pilnīgi balstīta uz eksperimentiem, tas ir, var tikt pierādīta ar pieredzi!
Kabalists, paceļoties līdz pētāmā objekta garīgajam līmenim, pats iegūst tā īpašības un tādējādi izjūt sevī pilnīgu priekšstatu par šā objekta esamību, un praktiski operē ar dažādu formu veidiem pirms to materiālas iemiesošanās, reizē vērojot visas mūsu ilūzijas it kā no malas!
Kabala, kā jebkura zinātne, pielieto noteiktu terminoloģiju un simbolus, lai aprakstītu objektus un darbības: garīgajam spēkam, pasaulei, sfirai tiek dots tāds nosaukums, kādā tiek nosaukts ar attiecīgo spēku vadāms objekts mūsu pasaulē.
Bet, tā kā jebkuram materiālam objektam vai spēkam atbilst to vadošs garīgs objekts vai spēks, izveidojas pilnīgi precīza atbilstība starp nosaukumu, kas tiek ņemts no materiālās pasaules, un šī nosaukuma garīgo sakni - avotu.
Tas nozīmē, ka nosaukt garīgo objektu var tikai kabalists, kas droši zina garīgo spēku atbilstību noteiktiem materiāliem objektiem, tas ir, cilvēks, kas pats sasniedzis šā garīgā objekta līmeni un tāpēc var redzēt tā iedarbības sekas mūsu pasaulē.
Kabalisti raksta grāmatas un pasniedz zināšanas ar tādas valodas
palīdzību. Turklāt šī valoda ir ārkārtīgi precīza, tā kā balstās uz materiāla
priekšmeta garīgo sakni un nevar mainīties, jo priekšmeta saistība ar garīgo
sakni arī nemainās. Tajā pašā laikā mūsu pasaulīgā valoda pakāpeniski zaudē
precizitāti, jo ir saistīta tikai ar ārējo formu.
Tiesa, tikai ar nominālām valodas zināšanām nepietiek, jo, pat zinot zemākā
materiālā objekta vārdu, nevar saprast tā augstāko garīgo formu. Tikai zinot
garīgo formu, var redzēt attiecīgās materiālās sekas, "zaru" (iemiesojumu).
No tā izriet secinājums: sākumā vajag izprast garīgo sakni kā tādu, tās dabu un īpašības, un tikai pēc tam pāriet pie tās zara mūsu pasaulē un izpētīt to savstarpējo sakaru. Tikai tad valoda kļūst saprotama un ir iespējama precīza informācijas apmaiņa.
Bet tad rodas jautājums: kādā veidā iesācējs var apgūt šo zinātni, ja viņš nav spējīgs pareizi saprast savu mācītāju?
Uz to ir tikai viena atbilde: apgūt šo zinātni var tikai paceļoties pāri mūsu pasaulei. Bet tas ir iespējams tikai ar noteikumu, ka cilvēks atmet visu savu materiālo egoismu un pieņem garīgās vērtības kā galvenās un vienīgās dzīvē. Ilgas, kaisles pēc gaišā, garīgā - tā atslēga uz augstāko pasauli.
Grāmatā "Gudro domugraudi" teikts: "Vēlējās Radītājs attīrīt Izraēlu, tāpēc viņš tiem deva Toru un baušļus", bet kāpēc Radītājs no mums to prasa? Kabalisti apgalvo, ka radīšanas mērķis ir sagādāt prieku un baudu radījumiem. Vēlme baudīt – trauks vai dvēsele – piepildās, gūst baudu attiecīgi vēlmju lielumam.
Tāpēc viss, kas radīts visās pasaulēs, ir tikai dažādas izpausmes vēlmei gūt baudu, bet Radītājs ir šo vēlmu piepildītājs. Un šī vēlēšanās gūt baudu ir visas Radīšanas (garīgās un fiziskās) matērija, gan eksistējošā, gan tā, kas atklāsies tikai nākotnē.
Matērija savā veidu un formu daudzveidībā (minerāli, augi, cilvēks, krāsas, skaņas, u.t.t) ir tikai atšķirīgs daudzums vēlmei gūt baudu. Gaisma, kura plūst no Radītāja, atdzīvina un piepilda matēriju. Sākumā abas vēlmes – gūt baudu (trauks) un sniegt baudu (gaisma), lielumā bija atbilstoši vienādas viena otrai, t.i. trauks (vēlme gūt baudu) guva maksimālu baudu.
Bet pakāpenisku vēlmju samazināšanās rezultātā gan trauks, gan viņu piepildošā gaisma it kā attālinās no Radītāja, kamēr nesasniedz zemāko līmeni, kurā vēlme gūt baudu pilnīgi materializējas.
Atšķirība starp mūsu pasauli un citām pasaulēm ir tikai tāda, ka mūsu pasaulē trauks (vēlme gūt baudu) atrodas pašā viszemākajā pakāpē, kas saucas materiālais ķermenis.
Līdz pilnīgai materializācijai trauki iziet 4 līmeņus, kas savukārt dalās 10 sfirotās (pakāpēs): Keter, Hohma, Bina, Hesed, Gvura, Tiferet, Necah, Hod, Jesod, Malhut, kuras darbojas kā filtri, kas aiztur gaismu, kura no Radītāja izplūst uz radījumiem. Viņu uzdevums ir samazināt gaismu tik lielā apmērā, lai radījumi, kuri mīt uz mūsu pasaules, spētu to uzņemt.
Katrai sfirai ir atbilstošs pasaules nosaukums: Keter – Adam Kadmon, Hohma – Acelut, Bina –Brija, no Hesed līdz Jesod – Ecira un Malhut – Asija. Pēdējā pakāpe, kurā atrodas mūsu pasaule, Kabalā tiek dēvēta par Aolam aze – šī pasaule – pasaule, kura pašreizējā momentā dota mums, lai to apjaustu, kurā trauks (vēlme gūt baudu) saucas ķermenis, bet gaisma (bauda) izpaužas tikai kā dzīvības spēks.
Un kaut gan gaisma, kura atrodas ķermenī, ir samazināta tādā apmērā, ka cilvēks nejūt tās pirmavotu, tomēr izpildot zināmus noteikumus, kuri izklāstīti Torā, viņš attīroties pakāpeniski paceļas caur visām pasaulēm atpakaļējā virzienā.
Un kādā mērā vinš apgūst augstākos līmeņus, tādā arī saņem vairāk gaismas, kamēr nesasniedz līmeni, kurā viņš var saņemt visu gaismu (absolūtu, bezgalīgu baudu), kura viņam nolemta jau kopš radīšanas sākuma.
Katru dvēseli apņem garīgs starojums. Katrs, kurš sāk apgūt Kabalu, kaut arī vēl maz ko saprot no tā, ko apgūst, tikai no lielas vēlmes saprast to, ierosina ap sevi lauku, kura starojums iedvesmo un attīra, tādā veidā viņu paceļot.
Katrs cilvēks, ja arī ne šajā dzīvē, tad nākošajā, nonāks pie nepieciešamības apgūt Kabalu un iepazīt Radītāju. Gaisma apņem cilvēka dvēseli no ārpuses, kamēr cilvēks nesasniedz tādu līmeni, kurā gaisma sāk tajā ieplūst, bet lai šādu līmeni sasniegtu, atkarīgs no paša cilvēka gatavības un vēlmes, no viņa dvēseles skaidrības.
Jāatzīmē, ka mācību laikā, kaut vai tikai izrunājot šo Kabalistisko terminu nosaukumus, tiek saņemts mikrostarojums no ārpuses, kurš pakāpeniski attīra un sagatavo dvēseli garīgās enerģijas un baudas uzņemšanas iekšienē.
"Mīli savu tuvāko, kā sevi pašu"
- teica rabi Akiva:
"Tas ir visas Toras kopējais likums".
Kā zināms, jēdziens "kopējs" norāda uz daļu summu, kura to sastāda. Tāpēc, kad rabbi Akiva runā par mīlestību uz tuvāko – kas ir tikai viens no 613 likumiem, kurš sevī ietver visu cilvēka dzīvi no dzimšanas līdz miršanai, viņa pienākumus pret sabiedrību un Radītāju – zem tā tiek domāts, ka pārējie 612 likumi ir tikai pakārtoti šim vienīgajam.
Mēģinot rast šim teicienam izskaidrojumu, mēs sastopamies ar vēl dīvaināku Gileļa, kurš bija pieņēmis judaismu, izteikumu. Viņš kādam cilvēkam uz lūgumu: "Iemāci man visu Toru, kamēr es stāvu uz vienas kājas" – atbildēja: "Visu, ko tu neieredzi, nedari citiem. Tas arī ir viss!" No atbildes mēs noprotam, ka Tora eksistē, tikai tāpēc, lai izpildītu tikai vienu likumu: "Mīli citu, kā sevi pašu".
Bet kā lai es mīlu citu, kā sevi pašu, kā lai izpildu visu apkārtējo vēlmes, ja pat savējās nespēju apmierināt! Vēl tiek minēts, ka cita vēlmes jāapmierina pirms savējām!
Piemēram, ja tev ir tikai viens spilvens, tev tas jāatdod savam kalpam. Ja tev ir tikai viens krēsls, tad tev uz tā ir jāapsēdina savs kalps, bet pašam jāstāv vai jāsēž uz zemes, savādāk tu nepildi bausli "mīli savu tuvāko".
Vai maz ir iespējams izpildīt šo Toras likumu? Un tā, ka šis bauslis pēc rabbi Akivas teiktā apvieno visas Toras jēgu, tad sākumā noskaidrosim, kas tad galu galā ir pati Tora.
Tora apgalvo, ka visa pasaule ir radīta tikai tāpēc, lai pildītu tās likumus. To mērķis ir panākt tādu cilvēka garīgās attīstības pakāpi, kas viņu novestu līdz tādai attīstības pakāpei, kad cilvēks spētu pacelties pāri materiālajai pasaulei un savienoties ar Radītāju.
Bet kāpēc gan Radītājam vajadzēja radīt mūs tik nepilnīgus, lai pēc tam ar Toras palīdzību mēs labotos? Atbildi mēs atrodam grāmatā "Zoar": "Kas ēd svešu maizi, kaunās skatīties acīs devējam".
Tāpēc, lai atbrīvotu mūs no šādas kauna sajūtas, tika radīta mūsu pasaule, kur cīņā pašiem ar sevi, ar savu egoismu, cilvēks ir spējīgs nopelnīt savu nākošo pasauli.
Lai paskaidrotu tuvāk, raksturosim šādu situāciju: bagāts vīrs pēc ilgas šķiršanās satiek savu draugu nabagu un ved to pie sevis uz mājām. Cienā viņu, dzirda, iedod labas drēbes u.t.t. un tā katru dienu. Un reiz, kad viņš bija izlēmis atkal izdarīt savam draugam kaut ko labu, viņš tam paprasīja, ko labu viņš tā labā var izdarīt, un saņēma atbildi: "Tikai vienu es vēlos. To, ko es tagad saņemu aiz līdzcietības, vēlos nopelnīt paša spēkiem. Tu vari apmierināt visas manas prasības izņemot šo".
Tik tiešām, tā tas arī ir, ka devējs nav spējīgs atbrīvot saņēmēju no kauna sajūtas. Lai atbrīvotu mūs no šādas sajūtas, tika radīts visums un mūsu mazā planēta - mūsu darbības vieta, bet pati darbība ar savu izlaboto vēlmju palīdzību mums palīdz atgriezties pie mūsu Radītāja, balvā saņemot milzīgu baudu no mūžības pilnībā savienojoties ar Radītāju.
Bet kāpēc gan mēs, mūsu pasaulē, izjūtam kauna un neveiklības sajūtu, saņemot kaut ko no apkārtējiem?
Mūsu pasaulē darbojas cēloņu un seku likumsakarības, kuras nosaka, ka katras sekas pēc rakstura ir līdzīgas savam cēlonim, un visi likumi, kuri attiecas uz cēloni, izpaužas sekās.
Šī likuma būtība izpaužās visās mūs aptverošās dabas līmeņos: nedzīvā, augu, dzīvnieku un cilvēku.
Pamatojoties uz šo spriedumu, mums paveras iespēja izprast visus mūsu prieku un bēdu cēloņus, jo dabas Radītājs ir mūsu sakne, visa radītā pirmcēlonis. Visas likumsakarības kas Viņā darbojas, mēs uztveram kā patīkamas, un pretēji – viss, kas Viņā neietilpst – mums šķiet svešs un nepieņemams.
Piemēram, mums patīk miers. Mēs neciešam kustību. Kustība notiek tikai tik ilgi, līdz atkal iestājas miers, jo mūsu sakne, mūsu Radītājs, no kura mēs esam cēlušies, atrodas absolūtā mierā, un tāpēc kustība neatbilst mūsu dabai. Tādā veidā mūsu, kā radījumu, mērķis ar Toras palīdzību ir pilnveidot sevi līdz iegūstam šo mieru.
Cilvēks piedzimst kā absolūts egoists un dzīvo tikai rūpējoties par sevi. Viņam pat nerodas domas par līdzcietību. Tā izpaužās viņa pretstats Radītājam, kurš radījis visu dzīvo. Ar laiku, apkārtējās vides ietekmē cilvēks sāk aptvert savstarpējās palīdzības nepieciešamību, kuras apjoms un virzieni ir atkarīgi no sabiedrības attīstības pakāpes, kurā viņš atrodas.
Radītājs, apveltot mūs ar viszemākajām tieksmēm, pretstatā piedāvā Toru, tādā veidā radot mums iespēju gūt baudu, neizjūtot kauna sajūtu.
Torā ir divu veidu likumi: cilvēka pienākumi pret citiem cilvēkiem un cilvēka pienākumi pret Radītāju, bet abiem šiem likumiem ir viens mērķis - dot iespēju cilvēkam rast vienotību ar Radītāju. Un nav svarīgi, kā labā cilvēks darbojas – Radītāja vai citu cilvēku, jo viss, kas nav saistīts ar viņa personīgajām interesēm, atrodas ārpus viņa uztveres robežām.
Katra rīcība, kuru cilvēks veic citu labā, gala rezultātā tomēr ir orientēta uz viņu pašu. Viņam nav ne mazākās iespējas, bez jebkādas atlīdzības, veikt ne fizisku, ne materiālu darbību bez aprēķina, ka tagad, vai arī vēlāk, negūs no tā kādu labumu, tāpēc dabā to dēvē par "galīga egoisma" likumu. Tikai izpildot Toras likumus iespējams sasniegt nesavtīgas mīlestības attiecības ar citiem.
Tie,kuri neievēro šos Toras likumus, nevar pārvarēt "galīgo egoismu". Atbilstoši Torai, jāsecina, ka likumi, kuri attiecas uz sabiedrību, ir svarīgāki par likumiem, kuri attiecas uz cilvēka attiecībām pret Radītāju, jo šo likumu regulāra ievērošana dažādās situācijās labāk palīdz cilvēkiem atrast pareizāko ceļu savu egoistisko īpašību labošanai.
Tagad mēs varam labāk izprast arī Gileļa, kurš bija pieņēmis judaismu, izteikumu, ka galvenais Torā ir mīlestība pret citiem, un pārējie 612 baušļi, ieskaitot pat tos, kuri attiecas uz Radītāju, ir pakārtoti šim likumam, jo nav iespējams savienoties ar Radītāju, kamēr nav sasniegta mīlestība pret tuvāko.
TāpēcTora netika dota tikai vienam cilvēkam (Adamam), vai mazai
cilvēku grupai ( Abraama ģimenei), bet tautai, kura sevi apzinājās kā tautu,
kura visā pilnībā izjuta verdzības negatīvās sekas, un pēc iziešanas no Eģiptes
katrs sevī spēja apzināties mīlestības uz tuvāko nozīmi.
Tora tika saņemta tikai tad, kad 40 gadu garumā Sinajā, rūpējoties par plašiem
sabiedrības slāņiem, kuri atradās verdzībā, deva iespēja sasniegt garīgo stāvokli,
kurš ļāva būt cienīgiem pēc zemes, valsts un Tempļa.
Tagad iedomājieties daudzmiljonu tautu, kuras katrs loceklis ar sirdi, milzīgu mīlestību un vēlmi tikai palīdzēt, izpilda visu, kas nepieciešams pārējiem sabiedrības locekļiem.
Skaidrs, ka tādā gadījumā šīs sabiedrības locekļiem nav nepieciešamības domāt tikai par sevi, un viņiem nerodas bailes par savu nākotni, jo vairāki miljoni viņu mīloši sabiedrības locekļi, stāv viņa interešu sardzē, rūpējoties par viņu.
Tauta liktenis ir atkarīgs no viņas pašas, un, ja kāds nepilda viņam uzliktos pienākumus, viņš necenšoties palīdzēt citiem, ienes sabiedrībā vakuumu.
Atkarībā no šādu pārkāpēju daudzuma, likumi, kuri jāpilda visiem sabiedrības locekļiem, arvien vairāk tiek pārkāpti, jo visi sabiedrības locekļi ir atbildīgi viens otra priekšā gan par likumu izpildīšanu, gan pārkāpšanu.
Torā tas tiek pamatots ar skaidrojumu: divi vienā laivā. Viens no viņiem sāk urbt laivā caurumu, un uz otra lūgumu pārtaukt to darīt atbildēja: "Kas tev par daļu? Es urbju savā pusē!" Tā arī sabiedrībā viena tās locekļa vainas dēļ arī pārējie grimst, dzenotis pēc savu egoistisko vēlmju apmierināšanas.
Grāmatas "Zoar" autora, rabbi šimona dēls, Eliazers, mūs pārsteidz vēl vairāk, sakot, ka ne tikai ebreji, bet visi cilvēki kopumā ir atbildīgi viens otra priekšā, bet ebrejiem šis likums jāievēro pirmām kārtām. Pēc tam viņiem pievienosies citas tautas, un tā tiks labota pasaule.
Par izredzētu tauta tiek uzskatīta ne pēc kaut kādām sevišķām īpašībām, bet tāpēc, ka tai pirmai jāsasniedz līmenis, kas atbilstu šādām prasībām. Tā tiek uzskatīta par īpašu tautu, jo ātrāk par citām tā ir saistīta ar kolektīvo atbildību.
Nav iespējama cilvēces pilnīga izlabošna un pasaules pacelšana augstākā līmenī, kamēr visi tās locekļi netiks iesaistīti kopējā pasaules likumu ievērošanas procesā. Savukārt ebreju pienākums ir rūpējoties vienam par otru, aizvest pārējo cilvēci līdz apziņai par šādu likumu ievērošanas nepieciešamību.
Pagaidām, kamēr nav iespējams sasniegt tādu stāvokli visai cilvēcei kopumā, katrs, kas nav ebrejs, ir atbildīgs tikai par sevi, bet ebreji par visu cilvēci. Ebrejiem bija nepieciešams iziet ciešanu ceļu senajā ēģiptē, lai pilnībā novērtētu nepieciešamību pēc savstarpējas palīdzības. Tagad visai pārējai cilvēcei meklējumu un ciešanu ceļā nāksies iziet šo pašu ceļu.
Tieši no ebreju garīgā līmeņa ir atkarīgs, vai agrāk vai vēlāk notiks pasaules labošana. šeit arī slēpjas pārējo tautu instinktīvs naids pret ebrejiem, jo tieši no ebrejiem ir atkarīgs, vai cilvēce tuvojas vai attālinās no visas pasaules laimes mirkļa. Tāpēc vispirms visa atbildība tiek likta uz ebrejiem, un viņu uzdevums ir, mīlot savu tuvāko, kā balvu visai cilvēcei dot tai tiesības uz mūžīgo dzīvošanu.
Pirmās grāmatas pirmās daļas beigas
Kabbalah International