Pirmā grāmata

(otrā daļa)

 

7. PILNĪBA UN PASAULE

Kā mums jau ir zināms, Radītāja pilnība atklājas mīlestībā, maksimālā uzmanībā un līdzcietībā attiecībā pret visiem sabiedrības locekļiem. Tagad mēģināsim noskaidrot, vai mēs šo bausli uztveram tikai kā ticību, vai mēģinam to arī praktiski pielietot.

Domāju, ka lasītājs sapratīs manu neiecietību pret tukšu filozofēšanu, jo tādā veidā, uz izdomātu likumsakarību pamata, tiek izdarīti dažādi secinājumi.

Mūsu paaudzei jau ir zināmi gadījumi, kad šādas filozofijas cenšas realizēt dzīvē. No tā cieš miljoniem cilvēku. Teorētiski pieņēmumi pilnīgi nepamatoti tiek ņemti par pamatu, un tas izraisa pašas teorijas sagrūšanu.

Vai ir iespējams uz praktiskās bāzes pamata izzināt pasauli, viņas likumus, un tādā veidā nonākt pie nepieciešamības pildīt Radītāja noteiktos nosacījumus?

Kad mēs vērojam dabā pastāvošo kārtību, mūs pārsteidz vadības precizitāte (gan mikroelementos, gan makropasaulēs). Kā piemēru mēs varam ņēmt sev pašu tuvāko - cilvēku. Tēva šūna nonākot drošā, pirms tam sagatavotā, mātes ķermenī tiek nodrošināta ar visu nepieciešamo, lai spētu attīstīties līdz brīdim, kad tā parādās pasaulē, kad tā sāk patstāvīgu dzīvi kā patstāvīgs organisms, nekas no malas tai nespēj kaitēt.

Pēc tam gādīgā daba rūpējas par to, lai atraisītu vecākiem nepieciešamās jūtas, un bērns būtu absolūti pārliecināts par apkārtējo mīlestību un rūpēm. Tāpat kā cilvēki, arī dzīvnieki un augi rūpējas par saviem pēcnācējiem.

Tomēr ir saskatāma krasa atšķirība starp to, kā daba rūpējas līdz tam brīdim kamēr sugas pārstāvis parādās pasaulē, un pēc tam, kad tas sāk patstāvīgu dzīvi, un turpmāk spiests cīnīties par savu izdzīvošanu.

Šīs dīvainās norises, kas notiek pasaules vadības sistēmā, kura pastāv visos dzīvības līmeņos, kopš senseniem laikiem ir nodarbinājušas cilvēku prātus, un tas ir izraisījis dažādu teoriju rašanos.

Evolūcija. Šī senā teorija neuzskata par vajadzīgu atrisināt šīs neatbilstības. Radītājs ir radījis pasauli un valda pār visu. Pats Viņš ir bezjūtīgs un bez saprāta. Viņš rada radījumu atbilstoši fizikas likumiem.
Piedzimstot un kļūstot par indivīdu, radījums attīstās atbilstoši evolūcijai un nežēlīgajiem izdzīvošanas likumiem. Radītāju šī teorija dēvē par "Dabu", ar to pasvītrojot tās bezjūtīgumu.

Duālisms. Šī teorija tiek balstīta uz to, ka pārsteidzošā dabas gudrība daudzkārt pārsniedz cilvēka iespējas. Dabai jābūt apveltītai ar saprātu, atmiņām un jūtām, jo nav iespējams apgalvot, ka visos dabas līmeņos valda tikai nejaušība. No tā rodas secinājums, ka eksistē divi spēki - pozitīvie un negatīvie, kam piemīt saprāts un jūtas, un tie ir spējīgi nodot šīs īpašības tiem, ko viņi ir radījuši.

Daudzdievība. Analizējot dabas parādības, un sadalot tās spēkus pēc rakstura, parādījās reliģijas (kā sengrieķu) ar neskaitāmām dievībām, kur katra no tām tiek vadīta ar noteiktu spēku.

Vispār bez vadības. Pēdējā laikā, ar jaunas un jūtīgas aparatūras parādīšanos un jaunu zinātnisko metožu izstrādāšanu, zinātnieki ir atklājuši ciešu saistību starp visām, pat visatšķirīgākajām, pasaules daļām, un tāpēc tika atmesta "daudzspēku" teorija, un parādījās pieņēmums par vienu, vienotu valdošo spēku, bet cilvēces niecībā attiecībā pret šo spēku mēs esam atstāti paši savā varā.

Neskatoties uz šīm daudzajām teorijām, radījumi un cilvēki cieš. Cilvēks nesaprot, kāpēc daba, kura tik saudzīgi izturējās pret viņu, kamēr viņš bija mātes miesās un savā attīstības sākuma periodā, tik nesaudzīgi sāk pret viņu izturēties brieduma gados, kad viņš jau ir pieaudzis un kad viņam šī gādība būtu vēl nepieciešamāka. Rodas jautājums, vai mēs paši neesam vainīgi, ka daba pret mums tik nežēlīgi izturas?

Viss, kas notiek dabā, ir savstarpēji saistīts un tāpēc, pārkāpjot kaut vai vienu tās likumu, mēs izvedam visu sistēmu no līdzsvara un nav svarīgi, vai mēs dabu uzskatām par Vadītāju, kurai nepiemīt ne jūtas, ne mērķu, vai kā Radītāju, kam piemīt mērķi, saprāts un rīcības plāns. Mēs eksistējam pasaulē, kurā valda noteikti likumi, un, pārkāpjot tos, mēs kā sodu saņemam sabojātu vidi, sabiedrību un paši sevi.

Principā nav svarīgi kas - daba vai Radītājs, ar attiecīgu likumu palīdzību uz mums iedarbojas. Mums šie likumi ir jāpilda un jāpieņem kā objektīvi un neizbēgami. Vadoties pēc Kabalas, vārda "Elokim" skaitliskais apzīmējums ir līdzvērtīgs vārda "Teva" skaitliskajam apzīmējumam un tas norāda, ka Radītāja saikne ar mums noris caur dabu.

Mums ir svarīgi saprast dabas likumus, jo to neievērošana ir visu mūsu nelaimju cēlonis. Visiem ir skaidrs, ka cilvēkam ir nepieciešama sev līdzīgo sabiedrība un nav iespējama viņa eksistence bez apkārtējo palīdzības. Ja kāds pēkšņi nolemtu sevi izolēt no apkārtējās sabiedrības, viņš sevi pakļautu ciešanu pilnai dzīvei, jo nebūtu spējīgs sevi nodrošināt ar visu dzīvei nepieciešamo.

Tieši daba uzliek cilvēkam par pienākumu dzīvot starp sev līdzīgiem un, nonākot saskarē ar citiem, izpildīt divas operācijas - saņemt no sabiedrības sev nepieciešamo un no savas puses dot un nodrošināt sabiedrību ar sava darba augļiem. Kurš pārkāpj kādu no šiem likumiem, izjauc līdzsvaru, un tāpēc sabiedrība viņu nosoda.

Ja saņemts tiek par daudz (piemēram zādzība), nekavējoties seko sabiedrības nosodījums. Turpretī, ja cilvēks atsakās ar savu darbu sabiedrībai kaut ko dot, viņš par to reti kad tiek nosodīts vai neatrodas tiešā atkarībā no pārkāpuma, tāpēc apstākļi, kas liek rīkoties sabiedrības labā, parasti netiek ievēroti.

Pēc Toras paaudžu maiņa pasaulē ir tikai ķermeņa rašanās un pazušana, turpretī dvēsele, kura piepilda ķermeni, cilvēka augstākais Es (viņa vēlmes, raksturs un domas ir ieprogrammētas materiālā datu glabātuvē - smadzeņu šūnās) nepazūd, bet tikai maina apvalku.

Šāda ierobežota dvēseļu skaita regulāra pārdzimšana, viņu nolaišanās mūsu pasaulē un viņu iemiesošanās jaunos ķermeņos dod mums jaunas cilvēku paaudzes. Attiecībā uz dvēselēm, visas paaudzes no pirmās līdz pēdējai skaitās kā viena paaudze, kuras dzīve ir vairāki tūkstoši gadu, un nav svarīgi, cik reižu katra dvēsele iemiesojās jaunā ķermenī. Ķermeņa nāve neiespaido dvēseli, tāpēc, ka tā pieder augstāka līmeņa matērijai. Tā piemēram, nagu vai matu (augu līmenis) nogriešana, neiespaido ķermeņa (dzīvnieka līmenis) dzīvi.

Radot un nododot mūsu rīcībā pasaules, Radītājs ar to uzliek mums kā pienākumu pakāpeniskas garīgās attīstības rezultātā savienoties ar viņu. Bet vai cilvēkiem ir obligāti jāpilda Viņa griba?

Kabala atklāj mums pilnīgi noslēgtu ainu par to, kā mēs tiekam vadīti, un iznāk, ka labprātīgi vai ciešanu ceļā, šajā vai kādā no nākamajām dzīvēm, fizisku, sociālu vai ekonomisku spēku spiediena rezultātā, katrs no mums un visa cilvēce kopumā būs spiesta pieņemt Radītāja gribu par savu dzīves mērķi.

Paaudžu noslēgumā visi sasniegs vienu mērķi. Atšķirība vienīgi ir izraudzītajā ceļā. Kurš pie šā mērķa dodas labprātīgi, ciešanu vietā kā balvu saņems baudu savienojoties ar Radītāju.

Nelaime ir tā, ka cilvēce nestādās priekšā, kādas nelaimes viņu sagaida, bet mērķis ir nosprausts un Toras likumi nemainīgi, tāpēc ikdienas ciešanas un periodiskas globālas katastrofas mudina katru no mums apzināties un izjust nepieciešamību pildīt Radītāja baušļus, iznīdējot sevī egoismu un skaudību un attīstīt līdzcietības, savstarpējas palīdzības un mīlestības jūtas.

 

8. PERSONĪBAS NEATKARĪBA

Neatkarības jēdziens nosaka visu cilvēka dzīvi. Dzīvnieki, kuri zaudē brīvību, ja neaiziet bojā, tad nīkuļo. Tā ir droša pazīme tam, ka daba un tās vadība no garīgās pasaules neatzīst nekāda veida verdzību. Tā nav nejaušība, ka pēdējos simts gados cilvēce ir izlējusi tik daudz asiņu cīnoties par savu brīvību.

Mēs samērā miglaini izprotam brīvību un neatkarību, jo iedomājamies, ka katram no mums ir iekšēja nepieciešamība pēc tām, un katrs var tās izmantot pēc savas gribas un vēlēšanās.

Ja mēs vērīgi pavērojam cilvēka rīcību, mēs atklājam, ka brīvību diktē nepieciešamība, un rezultātā nav viņam nekādas brīvas gribas. Tas ir tāpēc, ka ārējā vadība noris uz cilvēku iedarbojoties ar divām jūtām - baudu vai sāpēm (laimi vai ciešanām). Dzīvniekiem vispār nav brīvas izvēles.

Cilvēka priekšrocība attiecībā pret dzīvniekiem ir tāda, ka cilvēks apzināti ir ar mieru izciest sāpes saprotot, ka pēc tam viņu gaida bauda. Piemēram, cilvēks piekrīt operācijai, jo pēc tam tas uzlabos viņa pašsajūtu.

Tomēr šāda izvēle nav nekas vairāk kā darījuma aprēķins, kur tiek novērtēta iespējamā bauda nākotnē. Ar parastām aritmētiskām darbībām no nākotnes labsajūtas tiek atņemts ciešanu lielums, un starpība nosaka cilvēka izvēli. Ja iegūtā labsajūta ir mazāka par cerēto, tas sagādā jaunas ciešanas.

Tikai vēlēšanās sasniegt baudu vada cilvēkus un dzīvniekus. Tā noris visa dzīvā vadība, visās stadijās un līmeņos. Nav nekādas atšķirības starp cilvēku un dzīvniekiem, jo gribas brīvība nav atkarīga no saprāta. Pat baudas raksturs nav atkarīgs no brīvas gribas, bet tiek diktēts ar sabiedrības normām un uzskatiem. Nav neviena pilnīgi neatkarīga indivīda, kurš varētu brīvi un neatkarīgi rīkoties.

Cilvēki, kuri tic vadībai no augšas, cer uz balvu vai sodu nākošajā pasaulē, bet ateisti - šajā, tāpēc cilvēkam liekas, ka viņš ir brīva personība, patstāvīgi dzīvojošs un darboties spējīgs indivīds, neatkarīgs no ārējiem apstākļiem.

Sakne šai parādībai ir meklējama cēloņu - seku likumā, kurš darbojas dabā kopumā un uz katru personību atsevišķi.

Uz katru no četriem radījuma veidiem: nedzīvo, augu, dzīvnieku un cilvēku, katrā to eksistences momentā, kamēr tie eksistē pasaulē, iedarbojas cēloņu - seku likums. Katru viņu stāvokli nosaka ārējo cēloņu iedarbība.

Jebkurš objekts, kurš eksistē pasaulē, nepārtraukti attīstās (zaudē veco formu un iegūst jaunu) četru faktoru ietekmē;
1. Izcelsme;
2. Attīstības ceļiem, kas atbilst viņa dabai, tāpēc ir nemainīgs;
3. Attīstības ceļiem, kas izmainās ārējo apstākļu ietekmē;
4. Attīstības ceļiem, kas izmaina pašus ārējos faktorus.

Pirmais faktors - izcelsme vai sākuma matērija, viņas iepriekšējā forma. Tā kā katrs objekts maina savu formu, tad katra iepriekšējā forma attiecībā pret sekojošo tiek uzskatīta par sākotnējo. Viņa iekšējās īpašības, kuras ir atkarīgas tikai no izcelsmes, nosaka nākamo formu un ir tās galvenais faktors, viņas personīgā informācija, gēns un īpašība.

Otrais faktors - cēloņu un seku attīstības kārtība, kas atkarīga no objekta izcelsmes. Tas ir nemainīgs. Piemēram, grauds sadaloties augsnē izdzen dzinumu. Līdz ar to grauds zaudē formu, pilnīgi izzūd, un iegūst jaunu formu kā dzinums, kurš savukārt rada jaunu grauda formu kāds tas bija sākumā, jo tāda bija tā izcelsme. Mainās tikai graudu skaits un iespējams arī kvalitāte (izmērs, garša). Tā izpaužas cēloņu - seku kārtība, kur viss atkarīgs tikai no objekta izcelsmes.

Trešais faktors - sākuma matērijas cēloņu un seku saistība, kura izmaina savas īpašības ārējo spēku ietekmē. Šī faktora ietekmē mainās graudu skaits un kvalitāte, jo parādās blakus faktori (augsne, ūdens, saule), kas ar savām īpašībām papildina sākuma matēriju.

Pati izcelsme paliek noteicošāka par blakus faktoriem, tāpēc neizmainās pati suga. Tāpat kā otrais, arī trešais ir objekta iekšējais faktors. Tajā mainās tikai skaits un kvalitāte.

Ceturtais faktors - cēloņu un seku saistība, kurai ir tikai gadījuma raksturs. Piemēram, nejaušība, dabas stihija, kaimiņi. Šie četri faktori parasti ciešā saistībā iedarbojas uz katru materiālu (cilvēks, grauds) un individuālu (domas, zināšanas, jūtas) objektu.

Cilvēkam pirmais faktors - izcelsme - vecāku auglis ir pats svarīgākais, jo pēcnācējs zināmā veidā ir savu vecāku kopija. Viņā var saskatīt visas īpatnības un mentalitāti, kura piemīt vecākiem un vecvecākiem. Priekšstati un zināšanas, kuras bija apguvuši priekšteči, pēcnācējā pat neapzināti izpaužas kā ieradumi.

Apslēpti garīgie spēki, kurus cilvēks ieguvis mantojumā, virza visu viņa rīcību. Fiziskās un garīgās īpašības, kuras bija ieguvuši priekšteči, tiek mantotas no paaudzes uz paaudzi.

Tā cilvēkā var novērot dažāda veida tieksmes - pēc ticības, pēc pārticības, kritiskā attieksmē pret pasauli, skopumā, kautrībā u.t.t. Visas šīs īpašības nav iegūtas dzīves laikā, bet tiek mantotas no tuvākiem vai tālākiem senčiem un tās ir ierakstītas noteiktos smadzeņu apvidos.

Tā kā mēs automātiski mantojam vecāku īpašības, mēs šīs īpašības varam salīdzināt ar graudu, kurš zemē zaudē savu formu. Bez tam daļa no šīm īpašībām mūsos var izpausties pretējā nozīmē.
Tā kā sākuma matērija izpaužas spēkos bez to ārējās formas, viņa var sevī nest gan pozitīvas, gan negatīvas īpašības. Arī pārējie trīs faktori iedarbojas uz cilvēku.

Cēloņu secība un to sekas, kas izriet no cilvēka izcelsmes - otrais faktors, kurš paliek nemainīgs. Apkārtējās vides
ietekmē grauds sadalās, pakāpeniski mainot formu, līdz nobriest jauns grauds. Tādā veidā pirmais faktors ieguva sākuma matērijas formu. Izmainījās tikai kvalitāte un skaits.

Kad cilvēks piedzimst, viņš pret paša gribu nonāk apkārtējās sabiedrības ietekmē un uzņem sevī šīs sabiedrības raksturu un īpašības. Tādā veidā īpašības, kuras viņš mantoja no saviem vecākiem, sabiedrības ietekmē var mainīties.

Trešais faktors iedarbojas uz sākuma matēriju, izcelsmi, gēnu apkārtējās sabiedrības ietekmē. Katrs no mums pēc savas pieredzes ir ievērojis, kā apkārtējās sabiedrības ietekmē viņa gaume un uzskati mainās pilnīgi pretējā virzienā, kas nemēdz notikt nedzīvā, augu vai dzīvnieku dabā.

Ceturtais faktors - tā ir ārējo negatīvo faktoru tieša un netieša iedarbība. Piemēram, iztrūkst labklājība, nemiers. šiem faktoriem nav nekā kopēja ar sākuma materiāla attīstības secību.

Visas mūsu domas un darbības ir pilnībā atkarīgas no šiem četriem faktoriem, kas diktē visu mūsu dzīves veidu. Mēs esam gluži kā māli mīcītāja rokās un esam nodoti šo faktoru varā. Nav ne brīvības, ne vēlēšanās, viss atkarīgs tikai no šo četru faktoru mijiedarbības, un nekāda sekojoša kontrole nav iespējama.

Neviena teorija nedod atbildi, kā šis tīrais garīgums mūs vada un virza mūsu spējas, kur un kas darbojas kā starpnieki starp ķermeni un dvēseli.

Kabala vēsta, ka viss, kas radīts visās pasaulēs, sastāv no starojuma un traukiem (ķermeņiem), kurus šis starojums piepilda. Vienīgais radījums ir trauks, kurš vēlās uzņemt šo starojumu, kurš izplūst tieši no Radītāja. Šī velēšanās saņemt starojumu, kas nes dzīvību un baudu, izpaužas garīgās vai materiālās vielās, atkarībā no vēlmju lieluma.

Visas atšķirības starp radījumiem, gan kvalitātē, gan skaitā, ir atkarīgas tikai no vēlmju lieluma, no tā, cik daudz šie radījumi uzņem starojumu, kas nāk tieši no Radītāja un rada dzīvību.

Fiziski un dzīvi objekti atšķiras ar krāsu, materiālu, viļņu u.c. īpašībām, kuras ir atkarīgas no vēlmju tilpuma, kuru šie objekti uzņem, t.i. viens vēlmes lielums piešķir mums minerāla formu, cits šķidruma vai dod krāsu (viļņu lauku). Viss atkarīgs tikai no tā, kādā daudzumā mēs vēlamies uzņemt starojumu. Šis starojums ir bezgalīgs un aptver gan mūs, gan visas pasaules.

Tagad varam noskaidrot jautājumu par personības brīvību. Tagad kļūst skaidrs, ka personība ir noteikts vēlmju lielums saņemt starojumu no radītāja, un visas tikai viņai piemītošās īpašības ir atkarīgas no vēlmju lieluma, t.i. no starojuma pievilkšanas vai atgrūšanas lieluma.

Pievilkšanas spēks, kuru parasti mēdz dēvēt par EGO, piespiež indivīdu cīnīties par savu eksistenci, un, ja mēs nonāvējam kādu no viņa vēlmēm, dzīves tieksmēm, mēs liedzam viņam iespēju izmantot savu potenciālo "dzīves trauku", kuru tiesības piepildīt devis viņam Radītājs.

Jebkuras idejas cilvēkā var ieaudzināt tikai apkārtējās vides iedarbības rezultātā, gluži tāpat kā grauds attīstās zemē - vidē, kura tam piemērota. Visa mūsu iespējamā izvēle dzīvē ir iespēja izvēlēties apkārtējo sabiedrību un draugu loku. Mainot apkārtējo vidi, mēs nespējam saglabāt iepriekšējos uzskatus, jo atsevišķa personība ir tikai kopija, savas apkārtnes atspoguļojums, viņas produkts.

Cilvēki, kuri to saprata, nāca pie slēdziena, ka cilvēkam nav gribas brīvības, jo viņš ir sabiedrības produkts un doma nevar pārvaldīt ķermeni. Apkārtējā informācija tiek ievadīta smadzeņu atmiņā, un tādā veidā smadzenes tikai kā spogulis atspoguļo visu, kas notiek apkārt.

Cilvēka izcelsme ir galvenais, viņa sākotnējais materiāls. Mantojumā viņš saņem dvēseles virzību, mērķtiecību, ar ko arī cilvēki atšķiras viens no otra. Apkārtne uz visiem iedarbojas vienādi, bet tomēr nevar atrast divus vienādus cilvēkus.

Tieši šis sākuma materiāls ir indivīda galvenā bagātība, kuru nevar izmainīt, jo attīstot tikai sev piemītošās īpašības, viņš kļūst par personību.

Tāpēc tas, kurš iznīcina kaut vai vienu garīgu virzību vai tiekšanos, ar savu rīcību rada pasaulē atbilstošu tukšumu, jo nevienā citā ķermenī un nekad tas neatkārtosies. No sacītā mēs redzam, kādu noziegumu izdara civilizētās tautas nesot savu "kultūru", līdz ar to graujot citu tautu pamatus.

Bet vai ir iespējams nodrošināt personības pilnīgu brīvību sabiedrībā? Katram ir skaidrs, ka, lai nodrošinātu normālu funkcionēšanu, sabiedrībai ir jāuzspiež tās locekļiem ierobežojošas normas - likumi. Tādā veidā nepārtraukti notiek cīņa starp personību un sabiedrību. Būtībā šis jautājums ir vēl nopietnāks, jo uzspiešana ir vairākuma privilēģija, bet tā kā masa vienmēr ir mazāk attīstīta nekā atsevišķa personība, tad tas nozīmē regresu progresa vietā.

Ja sabiedrība rada savus likumus atbilstoši Toras likumiem, tad cilvēks sekojot šiem likumiem, nezaudē iespēju maksimāli attīstīties arī individuāli (līdz saplūšanai ar Radītāju), jo Toras likumi ir dabīgi likumi, kas ļauj pārvaldīt pasauli un sabiedrību.

Turpretī, ja sabiedrība rada likumus, kuri ir pretrunā Toras likumiem, cilvēks pat pildot šos likumus nespēj sasniegt maksimālu attīstību.

Atbilstoši mērķtiecīgai vadībai, mums ir jāpilda Toras likumi, lai personība un sabiedrība spētu attīstīties nepieciešamajā virzienā. Toras noteikumi nosaka visu izlemt ar sabiedrības uzskatiem.

Tāpēc šis noteikums kopumā klasificējams kā "dabīgs vadības noteikums". Visi noteikumi - Toras likumi ir būtība likumam vadīt dabu, gan netieši, gan caur apkārtējo pasauli. Kabala, pētot Toras likumu savstarpējās sakarības, kuras iedarbojas uz mūsu pasauli " no augšas uz leju", apstiprina, ka vairākuma ietekmes likums sabiedrībā arī attiecas uz dabīgu likumu, un visa cilvēce virzās uz mērķi "savienoties ar Radītāju" pa diviem ceļiem: "Toras ceļu" un "ciešanu ceļu". Katrs cilvēks atsevišķi var mērķtiecīgi un apzināti virzīties uz šo mērķi, ar katru reizi izvēloties sev atbilstošāku sabiedrību, grupu un vadītāju.

 

9. RELIĢIJAS MĒRĶIS UN BŪTĪBA

Kāda ir reliģijas būtība?
Kur atrodas viņas izvirzītie mērķi - šajā vai nākošajā pasaulē?
Kā labā eksistē reliģija - Radītāja vai Viņa radījumu labā?

Daudzi visas savas dzīves laikā nav guvuši atbildes uz šiem jautājumiem, un nu jau divus simts gadus tas noved pie attālināšanās no reliģijas.

Kabalisti, kuri izprot Radītāju, jūt, ka Radītājs ir absolūti labs. Viņi skaidro, ka Radītājs nevar nevienam pasaulē izdarīt kaut vai mazāko ļaunumu, jo Viņam nepiemīt "vēlme iegūt", kas ir visu nepatīkamo sajūtu cēlonis.

Tikai lai apmierinātu savas vajadzības, mēs esam gatavi nodarīt ļaunumu citiem, un ja šīs jūtas pastāvīgi nepārņemtu dzīvniekus un cilvēkus, nebūtu arī pamata ļaunumam uz pasaules. Tā kā mēs Radītāju uztveram kā kaut ko pilnīgu un vienotu, tad Viņam nav vēlmes kaut ko "iegūt", un nav pamata ļaunumam.

Attiecībā uz mums Viņš izpaužas kā absolūti labs, un tā kā viss, ko mēs izjūtam, nāk no Radītāja, tad arī visiem viņa radījumiem vajadzētu izjust tikai labo.

Daba, kura mums ir visapkārt, sastāv no četriem veidiem: nedzīvo, augu, dzīvnieku un cilvēku. Katrā no šiem veidiem var novērot mērķtiecīgu attīstību - lēnu, pakāpenisku izaugsmi, kura pamatojas uz cēloņu - seku saistībām. Piemēram, kokā augošs auglis kļūst noderīgs un patīkams tikai tad, kad tas ir nogatavojies, bet cik starpstadiju jāiziet auglim no apputeksnēšanas brīža līdz pilnīgai nobriešanai! Šīs starpstadijas neko nevēsta par augļa gatavības stāvokli. Gluži pretēji. Ja nogatavojies auglis ir patīkams, tad nogatavošanās stadijās viņš ir rūgts un ciets (kā neglītais pīlēns).

Tas pats notiek arī dzīvnieku pasaulē. Brieduma gados dzīvnieka prāts ir aprobežots, bet tas nemaz nav manāms viņa augšanas laikā. Dienu vecā telēnā jau ir visas pieaugušam bullim piemītošās īpašības. Tas nozīmē, ka viņš garīgi vairāk tik pat kā neattīstās. Turpretī cilvēks ir vārgs un nevarīgs savos pirmajos dzīves gados un tikai brieduma gados sasniedz pilnvērtību.

Šī atšķirība ir tik pārsteidzoša, ka, ja uzrastos pētnieks, kurš nepazīst mūsu pasauli, tad no pirmā acu uzmetiena skatoties uz šiem abiem jaundzimušajiem, viņš izdarītu secinājumu, ka no cilvēka bērna diez vai kaut kas prātīgs sanāks, bet no bullēna jau nu noteikti jāizaug jaunam Napoleonam.

Starpstadiju stāvokļi parasti ir pretēji gala rezultātam. Tikai tos, kuri zina beigu rezultātu, nepārsteidz objekta nepievilcīgais skats tā attīstības procesā. Tāpēc tik bieži, neparedzot gala rezultātu, tiek izdarīti nepareizi secinājumi.

Tādā veidā atklājas, ka ceļi, pa kuriem Radītājs vada mūsu pasauli, ir mērķtiecīgi, un tie atklājas tikai attīstības beigās. Radītājs savā attieksmē pret mums vadās tikai no labā, bez jebkāda ļaunuma piejaukuma, un viņa vadības mērķis atklājas pakāpeniskā mūsu attīstībā, līdz mēs savas attīstības beigās varētu saņemt visu to labāko, ko Viņš mums ir sagatavojis, un šis mērķis nepārprotami, atbilstoši viņa nodomam, tiks sasniegts.

Lai attīstītos pareizajā virzienā, mums ir sagatavoti divi ceļi - ciešanu ceļš (attīstības ceļš, pa kuru ejot, rezultātā mēs apzināmies ļauno un labo, un pēc nepieciešamības izvēlamies labo) un nesāpīgs un īss Toras ievērošanas ceļš (ar tās likumu ievērošanu sasniegt vēlamo attīstības rezultātu).

Visu Toras likumu mērķis ir palīdzēt apzināties labo un ļauno, kas ir mūsos, un attīstīt nepatiku pret visu slikto. Ievērojot šos likumus, mēs varam atbrīvoties no visa sliktā, jo atšķirība attīstībā slēpjas tikai tajā faktā, cik dziļi mēs apzināmies ļaunumu sevī un vēlamies lielākā vai mazākā mērā atbrīvoties no tā.

Pamats visam sliktajam ir mūsu egoisms, jo tas ir pretējs Radītāja dabai, kurš vēlās dot mums tikai labo. Tā kā viss, ko mēs uztveram kā labo, nāk tieši no Radītāja, tad jo tuvāk mēs esam Radītājam, jo vairāk mēs izjūtam patīkamo, bet, ja mēs attālināmies no viņa, mēs vairāk izjūtam ciešanas.

Tā kā egoisms ir nīstams Radītājam, tad atkarībā no attīstības pakāpes, viņš ir nīstams arī cilvēkam. Garīgi mazattīstīts cilvēks egoismu pieņem par dabīgām jūtām un viņš izmanto to neierobežoti un bez kautrēšanās (līdz pat zādzībai un slepkavībai visu acu priekšā). Vairāk attīstīts cilvēks, atklāti izmantojot egoismu, izjūt kaunu, bet garīgi augsti attīstīts cilvēks ienīst egoismu.

Tā mēs iegūstam atbildes uz sākotnēji uzstādītajiem jautājumiem.

Mūsu reliģijas būtība - palīdzēt cilvēkam sasniegt augstāko attīstības pakāpi labprātīgi nevis ciešanu ceļā.
Izvirzītais mērķis - sasniegt augstāko attīstības pakāpi atkarībā no paveiktā garīgā darba sevis pilnveidošanā šajā pasaulē.
Reliģija ir dota nevis labklājības uzlabošanai, bet kā pamācība pašpilnveidošanai.

 

10. PĒCVĀRDS GRĀMATAI "ZOAR"

Ir zināms, ka pareiza un secīga Toras noteikumu pildīšana noved pie saplūšanas ar Radītāju. Tāpēc ir nepieciešams pariezi saprast, ko nozīmē vārds "saplūšana". Ar prātu vien to nevar aptvert, jo prāts ir ierobežots ar laika rāmjiem trīsdimensiju telpā, pastāvīgi tiek pakļauts ķermeņa vajadzību apmierināšanai, tāpēc tas nevar būt tīri objektīvs.

Tora kā tuvināšanās līdzekli piedāvā līdzināšanos īpašībās un rīcībā, t.i. saplūsti ar Viņa rīcību - esi kā Viņš - laipns, gādīgs, līdzcietīgs u.t.t. Bet no kurienes var būt droša pārliecība, ka šie Radītāja darbi un pats Viņš ir viens un tas pats, un kāpēc atdarinot Viņa rīcību es kļūstu vienots ar Viņu?

Materiālajā pasaulē saplūšanu, tuvināšanos mēs izprotam kā attāluma samazināšanu starp ķermeņiem, bet atdalīšanos, kā savstarpēju attālināšanos. Garīgajā pasaulē nepastāv tādi jēdzieni kā vieta, kustība, telpa, tāpēc līdzīgas īpašības, kas rodas starp diviem garīgiem objektiem, tos tuvina, bet atšķirīgas īpašības tos attālina vienu no otra. Tā kā garīgs objekts neaizņem vietu, viņš telpā nevar ne tuvoties ne attālināties.

Kā cirvis sadala materiālu priekšmetu, tā jaunas īpašības parādīšanās garīgajā objektā sadala to uz divām daļām. Ja starpība īpašībās nav liela, tad garīgie priekšmeti ir tuvi viens otram, jo lielākas atšķirības īpašībās, jo tālāk tie attālināti viens no otra. Ja viens otru mīl, tad garīgi viņi atrodas "blakus", un nav svarīgi, kāds attālums šķir viņu materiālos apvalkus, viņu savstarpējās attiecības nosaka garīgā kopība.

Ja kaut kas vienam ir ļoti mīļš, bet otram tas ir neciešams, tad atkarībā no starpības uzskatos un jūtās viņi ir savstarpēji attālināti. Ja viss, kas vienam patīk ir pilnīgi neciešams otram, tad viņi ir attālināti un neieredz viens otru.

Tādā veidā mēs redzam, ka garīgajā pasaulē, t.i. vēlmju pasaulē tieksmju kopība vai atšķirība izpilda cirvja lomu, kas sadala garīgo uz daļām, un attālumu starp garīgajiem objektiem nosaka jūtu un īpašību neatbilstības lielums.

Tāpēc sekojot Radītāja vēlmēm, jūtām un domām mēs tuvināmies viņam, un tā kā Radītājs rīkojas tikai dēļ saviem radījumiem, tad arī mums ir jāvēl un jādara tikai labi visiem radījumiem, bet tā kā mēs eksistējam arī materiālajā pasaulē, ne tikai garīgajā, tad minimums, kas nepieciešams ķermeņa eksistencei, netiek uzskatīts par egoismu.

Bet vai mēs esam spējīgi pilnīgi nesavtīgi darīt labu? Radītājs mūs ir radījis kā absolūtus egoistus ar vēlmi tikai iegūt baudu. Mēs nevaram izmainīt savu dabu. Pat darot citiem labu, apzināti vai neapzināti, mēs aprēķinām iespējamo labumu, ko sev iegūsim, bet, ja nekādu labumu priekš sevis negūstam, tad neesam spējīgi veikt ne mazāko garīgo vai fizisko darbību citu labā.

Cilvēks tiešām nav spējīgs izmainīt savu dabu, kuras būtība ir absolūts egoisms, un vēl mazāk viņš ir spējīgs egoismu pārveidot par kaut ko pilnīgi pretēju - tas ir, darīt labu, nesaņemot pretī atzinību, slavu, mieru, veselību vai naudu. Tāpēc mums ir dota Tora ar tās likumiem, un nav cita līdzekļa, ar kura palīdzību mēs varētu izmainīt mūsu dabu.

Ķermenis un tā orgāni ir viens veselums, kas pastāvīgi savā starpā apmainās ar jūtām un informāciju. Piemēram, ja ķermenis jūt, ka kāda tā daļa var uzlabot ķermeņa kopējo stāvokli, šī daļa momentā to jūt un izpilda šo vēlēšanos, bet, ja kāda ķermeņa daļa cieš, momentā viss ķermenis par to saņem informāciju un mēģina glābt situāciju.

No šā piemēra iespējams saprast cilvēka stāvokli, pareizāk sakot viņa dvēseles stāvokli, kura sasniegusi vienotību ar Radītāju. Pirms iemiesošanās ķermenī, dvēsele sastādīja it kā vienu veselumu ar Radītāju, bet pēc iemiesošanās ķermenī, Radītāja un ķermeņa raksturu atšķirību rezultātā viņa pilnībā atdalījās no Radītāja.

Pievienojot dvēselei egoismu, Radītājs radīja vēl kaut ko, izņemot sevi, jo tieši atšķirība vēlmēs atšķir garīgās pasaules objektus. Tā objekts (dvēsele) un egoisms (ķermenis) kļūst par atsevišķu, atdalītu no Radītāja daļu, cilvēku (kā orgāns atdalīts no ķermeņa), un viņi ir tik tālu viens no otra, ka cilvēks pilnīgi nejūt savu Radītāju, cilvēkam atliek tikai ticēt Viņam.

Tāpēc cilvēks, tiecoties pēc garīgo īpašību sakrišanas, sasniedz garīgu savienošanos ar Radītāju (t.i. ar Toras likumu pildīšanu, pārvērš savu egoismu, kurš viņu atdala no Radītāja, altruismā - vēlmē darīt labu) un sāk aptvert Viņa domas un vēlmes. Tā cilvēks sasniedz Toras gudrību noslēpumus, jo Radītāja domas ir Toras noslēpumi.

Tora dalās divās daļās - atklātajā un slepenajā, un tās abas ir Radītāja domas. Viņa līdzinās glābšanas striķim, kurš izmests egoismā un materiālismā slīkstošam cilvēkam. Šā striķa gals, kurš ir tuvāk mums, līdzinās atklātajai Torai , jo tā vēsta tikai par faktisku garīgo likumu pildīšanu.

Pildot baušļus to garīgajā nozīmē, cilvēks sevi it kā sagatavo otrai, galvenajai stadijai - pildīt baušļus, Radītāja vēlmes pilnīgi bez jebkāda egoistiska labuma.

Tam, kurš pilda šos baušļus, jāiziet pieci līmeņi, kurus sauc nefeš, ruah, nešama, haja, jehida. Katrs no šiem līmeņiem sastāv vēl no pieciem, kuros vēl ir pieci līmeņi. Pavisam ir 125 garīgās attīstības pakāpieni, kas ļauj tuvoties Radītājam.

Piecus šo trepju pamata pakāpienus dēvē par pasaulēm. Apakšpakāpes sauc parcufim un sfirot. Tie, kuri atrodas vienā pasaulē, jūt tikai tos, kuri arī atrodas tajā pašā pasaulē. Viņi nestādās priekšā un nejūt neko no citām pasaulēm.

Tie, kuri sasniedz kādu noteiktu no 125 pakāpēm, sāk izprast visu, kas tur atrodas no iepriekšējām, pašreizējām un nākamajām paaudzēm un atrodas kopā ar tiem. Mēs, mūsu pasaulē, neesam spējīgi ne stādīties priekšā, ne sajust kaut ko, kas eksistē uz citas pakāpes, sajust citas pasaules.

Kabalisti, kuri tiecoties izprast Radītāju, sasniedzot zināmu pakāpi, pasauli, spēj aprakstīt to, tikai dodot mājienus, kuri saprotami tikai tiem, kuri sasnieguši tādu pašu līmeni. Tiem, kuri nav sasnieguši atbilstošu līmeni, neko nedos šo mājienu lasīšana, vēl sliktāk, tie var tos maldināt un aizvest sāņus no iespējamās pareizās sapratnes nākotnē.

Viss ceļš no mūsu pasaules līdz Radītājam dalās 125 pakāpēs - līmeņos, bet līdz Mašiaha atnākšanai nevar pārvarēt visas šīs 125 pakāpes, jo ir divas atšķirības, kas atšķir visas pārējās paaudzes no Mašiaha paaudzes:

- tikai Mašiaha paaudzē būs iespējams sasniegt visas 125 pakāpes, un ne ātrāk;
- citās paaudzēs mēdz būt tikai nedaudzi, kuri sasniedz augstākas pasaules, bet Mašiaha paaudzē jebkurš varēs pakāpties pa garīgajiem pakāpieniem, lai savienotos ar Radītāju.

Rašb"I un viņa audzēkņi spēja pārvarēt visas 125 pakāpes, tāpēc viņi bija spējīgi uzrakstīt grāmatu "Zoar", kurā tiek aprakstītas visas 125 pasaules, un tāpēc šajā grāmatā teikts, ka viņa atklāsies tikai visu dienu beigās, t.i. pirms Mašiaha atnākšanas, jo citās paaudzēs nav iespējams saprast šo grāmatu un iziet visas 125 pakāpes.

Tas ir skaidrs pierādījums tam, ka mēs atrodamies Mašiaha paaudzē, jo līdz mūsu dienām nebija parādījies praktiski nevien grāmatas "Zoar" komentārs, bet mūsu dienās, kā tam ir jābūt Mašiaha paaudzē, mēs esam saņēmuši skaidru, pilnīgu, katram saprotamu komentāru "Sulam".

Mums ir jāsaprot, ka garīgas darbības nenoris tāpat kā fiziskas, t.i. cēloņi un sekas neseko viens pēc otra. Mūsu laikā pasauļu garīgais stāvoklis jau ir nobriedis Mašiaha atnākšanai. Ar to mums tiek dota tikai iespēja, bet fiziskā sasniegšana atkarīga no mums pašiem, no mūsu garīgā līmeņa.

Mūsu tautas neatkarība un garīgā atdzimšana ir savstarpēji saistītas. Kurš tiecas pēc Toras noslēpumiem, tas tiecas arī pēc Izraēla zemes, un nav iespējama garīga brīvība bez fiziskas brīvības. Tā kā mēs jau esam ieguvuši fizisku neatkarību, tad pilnīgi noteikti pašlaik atrodamies garīgās atdzimšanas periodā, kas mūs tuvina Radītājam, un tad mēs iegūsim arī ekonomisku neatkarību un kļūsim pilnīgi neatkarīgi.

Nav ķermeņa brīvības bez dvēseles brīvības, un tāpēc, kamēr mūsu tauta vēl cenšas būt starp citām tautām, ar prieku pieņemot viņu kultūru, valodu un ierašas - mēs, pat atrodoties savā zemē, esam okupēti ar svešu kultūru, atrodamies it kā zem svešas vadības, un neviens nejūt neatkarību, kāda tā būtu jāizjūt pēc 2000 gadu ilgas izraidīšanas.

Daudzi no tiem, kuri atrodas izraidījumā, nesteidzas atgriezties. Gluži otrādi, daudzi cenšas atstāt šo zemi, un vai tas nav apliecinājums tam, ka izraidīšana turpinās! Izraidīšanas būtība nav ķermeniska, fiziska vai teritoriāla, bet garīga!

Kaut gan Radītājs atņēma mūsu zemi citām tautām un nodeva to mums, mēs viņu vēl neesam saņēmuši un atrodamies tikai stāvoklī, kurā iespējams to saņemt. Tā kā nav fiziskas brīvības bez garīgas brīvības, mums jāpieņem Tora un tās likumi tās patiesā, garīgā veidā, ar mīlestību pret citiem. Tikai tad tiks uzcelts Templis, un tikai tad mēs jutīsimies brīvi un neatkarīgi, bet pagaidām Radītājs tikai atgrieza mums zemi, un atklāja mūsu priekšā grāmatu "Zoar".

Savienoties ar Radītāju iespējams, savienojot savas īpašības, vēlmes un mērķus ar Radītāju, t.i. pilnībā iznīcinot egoismu un bez atlīdzības darot labu. Bet rodas jautājums, kā cilvēks, kurš pēc dabas radīts kā absolūts egoists, tik lielā mērā, ka nav spējīgs izdarīt ne mazāko dvēseles un ķermeņa kustību, ja no tā negūst sev kādu labumu, iegūs spēkus un ieinteresētību dzīvot citu labā.

Atbildi uz šo jautājumu mēs varam iegūt no dzīves piemēra. Iedomājieties situāciju, ka jūs kādam mīļam, cienījamam un jūsu acīs svarīgam cilvēkam vēlaties kaut ko uzdāvināt. Pieņemsim, ka šis cilvēks ir ar mieru pieņemt jūsu dāvanu, vai piekritīs atnākt pie jums ciemos uz pusdienām.

Situācija ir tāda, ka kaut gan jūs tērējat savu naudu un strādājat, lai uzņemtu šo, jūsu acīs svarīgo viesi, jūs no tā gūstat apmierinājumu, it kā ne jūs viņam, bet viņš jums izdarītu pakalpojumu. Tāpēc, ja mēs spētu stādīties sev priekšā Radītāju, kaut vai kā šādu cienījamu cilvēku, tad mēs ar lielu labpatiku censtos darīt viņam labu.

Pildīt Toru par godu Radītājam iespējams tikai apjaušot Viņa varenību, un tādā gadījumā darot priekš Viņa, mēs apjaušot Viņa grandiozitāti, it kā paši saņemam, bet tā kā cilvēka domas atkarīgas tikai no sabiedrības ietekmes, kura ir ap viņu, tad viss, kas ir cienījams sabiedrības acīs, arī indivīda acīs kļūst cienījams, tāpēc ir svarīgi atrasties starp cilvēkiem, kuri ciena Radītāju augstāk par visu pārējo.

Ir teikts: "Uztaisi sev skolotāju un nopērc sev draugu". Tas nozīmē, izvēlies cilvēku, kurš ir nozīmīgs tavās acīs, kļūsti par viņa skolnieku un centies būt viņam patīkams, jo viņš tev ir svarīgs. Tādā veidā tu pieradīsi kādam kaut ko dot, un pēc tam, šāda ieraduma ietekmē, tu sāksi kaut ko darīt arī Radītāja labā.

Esot tādā garīgā tuvībā ar savu skolotāju, tu iegūsi viņa līmeni Radītāja novērtēšanā, kas dos tev iespēju vismaz kaut ko izdarīt Radītāja labā un tādā veidā ieiet garīgajā pasaulē, iegūstot iespēju apjaust Radītāja varenību un iet tālāk līdz pilnīgai saplūšanai ar Viņu.

Izpildot sava skolotāja uzdevumus un darot kaut ko viņa labā ar mērķi sagādāt viņam patiku, skolnieks sasniedz garīgo
saplūšanu ar savu skolotāju, tādā veidā saņemot viņa zināšanas un domas, bet galvenais tiekšanos un mīlestību pret Radītāju, kas ir nepieciešami, lai garīgi attīstītos un virzītos uz priekšu.

Pašas mācības pie skolotāja ir tikai zināšanu iegūšana paša labā, un tāpēc tas nerada garīgo tuvināšanos, t.i. izdarot pakalpojumu skolotājam, mēs uztveram viņa domas, bet ar mācībām mēs aptveram tikai viņa runu. Viss tas notiek ar noteikumu, ka pakalpojums skolotājam tiek veikts viņa labā, nevis paša skolnieka labā.

Ja cilvēks dzīvo sabiedrībā, kura nepaceļ Radītāju pienācīgos augstumos, viņš nespēs sasniegt garīgu līmeni. Vēl skolniekam sevi vajag uzskatīt par mazāku attiecībā pret citiem, jo tādā veidā viņš dabūs dzirdēt to domas, kuri pieder pie viņam vajadzīgās sabiedrības, un tāpēc saka: "nopērc sev draugu".

Ir nepieciešams dzirdēt pēc iespējas vairāku cilvēku domas, jo tā skolnieks varēs cītīgāk strādāt pie savu īpašību labošanas, iznīdējot egoismu, lai sajustu Radītāju.

Katram cilvēkam jāsasniedz sakne, savas dvēseles avots, t.i. par gala mērķi jākļūst pilnīgai saplūšanai ar Radītāju uz kopēju īpašību pamata. Radītāja īpašības sauc par sfirotām (sfirot), katra no kurām pauž kādu noteiktu garīgu jēdzienu - bailes, prieku, laimi u.t.t., tāpēc apgūstot sfirot , viņu ietekmi, mēs it kā apgūstam šīs īpašības, saplūstam ar viņām, it kā savienojamies ar augstāko Saprātu un saplūstam ar Radītāju.

Kabalas vērtība ir tā, ka apgūstot to, mēs uzzinām, kā tika radītas pasaules un kā tās tiek vadītas, bet apgūstot Radītāja rīcību, Viņa īpašības, mēs uzzinām, ka mums jābūt līdzīgiem, lai savienotos ar Viņu.

 

11. KABALAS VALODA

Partner Sites Kabbalah International |  kabbalah TV |  Kabbalah films |  Kabbalah gramatas |  Kabbalah Books Kabbalah site in hebrew |  Kabbalah Blog |  Kabbalah Today |  Kabbalah |  The Zohar |  Kabbalah movies archive

Hebrew | Russian |  English | German | French  | Italian | Spanish  |  Portuguese | Filipino | Dutch | Polish | Ukrainian

Lithuanian | Latvian | Estonian | Farsi | Turkish | Bulgarian | Romanian | Georgian | Greek | Japanese | Arabic | Yidish

Hindi | Macedonian | Chinese | Korean | Swedish | Czech | Hungarian | Amharic | Norwegian | Finnish | Croatian

The website kabbalah.info is maintained by the "Bnei Baruch" group of kabbalists Copyright © 1996-2010. Bnei Baruch. All rights reserved.